Vai būs iespējams augšupielādēt smadzenes?

Kad šķiet, ka visi filozofiskie jautājumi atbildēti, var piedāvāt jaunu – ja tavas smadzenes precīzi pārkopē datorā, saglabājot visas atmiņas un precīzi simulējot organisma ķīmiskās vides dotos impulsus, vai tas esi tu vai tomēr vai nē? Un kāpēc?

Tomēr skaidrs, ka tas tiks mēģināts, neatkarīgi no atbildes. Pagaidām tas nav iespējams, bet vai nākotnē būs? Smadzenes ir ļoti sarežģītas un nav viena noteikta “jā” vai “nē”, kas apstiprinātu vai noliegtu šādu iespēju, bet šajā rakstā apskatīs dažus šķēršļus.

Smadzenes sastāv no neironiem, kuri savā starpā sazinās ar elektrības palīdzību. Tā var sajust smaržas, garšas un redzēt. Savā starpā sazinoties izveidojas savienojums, jeb sinapse. Zinātniekiem izdevies atveidot 1 700 sinapšu tīklu, tā simulējot nelielu smadzeņu sektoru. Kaut tas parāda teorētisku iespējamību, smadzenēs ir simtiem miljardu sinapšu. Uzdevums ir ne tikai tās atveidot, bet arī saprast katras darbību un nozīmi. Dažādiem impulsiem ir vajadzīgs dažāds elektrības padeves daudzums. Sekundē var tikt nodoti 1 000 signāli, kuriem ir mainīgs signāla spēks. Turklāt smadzenes ir plastiskas. Apgūstot jaunu informāciju, mācoties vai gluži vienkārši izveidojot pieradumu, šie signāli mainās.



Par spīti to izmēram, sinapse ir viens no sarežģītākajiem procesiem visā ķermenī. Tās izmanto vairāk nekā 1 000 dažādus proteīnus. To visu saliekt kopā un simulēt būtu ļoti sarežģīti. Kļūdas gadījumā, virtuālās smadzenes nebūs pietiekami elastīgas jeb plastiskas, kā rezultātā, iespējams, nevarēs izveidot jaunas atmiņas un apgūt jaunas lietas. Tad pavisam noteikti datorā nebūsi vairs tu, bet tikai “bilde”, kāds biji vienā noteiktā dzīves posmā. Tā vairs nav nemirstība, bet kaut kas neiedomājami ļaunāks.

Tomēr ne tikai sinapses ir sarežģītas, bet arī to “stumbrs”. Neironu būtu viegli iedomāties kā koku ar zariem. Tas izveidojas un izstiepjas, katrā zarā turot savu sinapsi. Tā tiek noteikts, no kuriem neironiem tas saņems signālus un no kuriem nē.



Katrai sinapsei ir citāda konfigurācija. Kad tā saņem signālu, pats neirons “izlemj”, ko ar šo signālu darīt. To izlemj, pateicoties ķermeņa sūtītajiem ķīmiskajiem signāliem. Piemēram, ciešiem gulētājiem miega laikā neirons “izlemj” pārāk nereaģēt uz skaņas stimulu. Primitīvi sakot, tas, saņemot ziņu par skaņu, to nenodod tālāk. Tādā veidā hormoni nosaka, kā rīkosies. Ja trūkst noteikts hormons, cilvēkam pazūd sāta sajūta. Neironi uz iespēju organismam uzņemt uzturvielas reaģē visu laiku vienādā stiprumā, jo nav ķīmijas, kas tam liktu “nomierināties”.

Pastāv teorija, ka nav nepieciešams pilnībā atveidot katru neironu un tā sinapsi. Pietiktu izveidot vienīgi pašu pamatu, kā sēklu visiem šiem procesiem un tad ļaut virtuālajām smadzenēm iziet pašregulācijas procesu. Tomēr tas ir tāpat, kā cerēt, ka no loga izmesta krāsa izveidos noteiktu bildi. Protams, ja nav noteikts, kādai bildei jābūt, viena lieta ir droša – kaut kāda bilde no tām visām krāsām sanāks. Bet, ja nepieciešams “augšupielādēt” kāda noteikta cilvēka smadzeni? Viņam jau visi neironi ir izveidojušies dzīves gaitā.

Šeit gan rodas savāds ētiskas dabas jautājums. Ja tas tomēr ir izdarīts, bet ir pieļauta kļūda? Ja šis cilvēks, šī personība datorā, tomēr neatbilst cilvēkam, kurš dzīvojis? Vai tad drīkst viņu “izslēgt” un mēģināt atkal? Ja tā, tad tas ir kā atzīt, ka tas tomēr nav tas pats cilvēks. Un ja nav, tad tā nav nemirstība.

Saistītie raksti

• EQ-Radio - ierīce, kas izmantot bezvadu signālus emociju noteikšanai
• Jaunais neironu algoritms spēj pārzīmēt attēlu jebkura mākslinieka stilā
• Pirmo reizi Holivudas vēsturē mākslīgais intelekts izveido filmas pašreklāmumā
• Noslēdzies pirmais robotu vērtētais skaistumkonkurss
• Datorprogramma raksta pievilinošus virsrakstus

Komentāri

#1 omgdfgdf @ 2015.10.26 15:11

Ja nav pilnīgi konkrēti zināms, kuras šūnas nervu sistēmā uzglabā informāciju un kuras nosaka kādus procesus, tad tās pārnest nav iespējams. Pareizāk sakot, var, bet tā būs milzīga datu bāze bez jelkādas funkcionalitātes.