Lielbritānijā spēļu izstrādātāji vairs nevarēs solīt brīnumus

Katru reizi, kad reklamē kādu jaunu spēli, kas iznāks pēc gada vai diviem, visi jau galvā domā: “Neizskatās slikti. Treileris izskatās kā 9/10, tāpēc galvā samazināsim uz 6/10, lai zinātu, kāda būs patiesi šī spēle.” Kaut bijām pie tā pieraduši skatoties filmu reklāmas (dažreiz filmās labie kadri ir tieši tik daudz, lai pietiktu vienai reklāmai), spēļu industriju tas ir skāris daudz smagāk.

Viens no iemesliem ir fakts, ka spēles reklamē pirms tās vispār ir uztaisītas. Projektu vadītāji jau zināma suga – vēlas uztaisīt jahtu, bet budžets pietiek tikai kārtīgam sitienam ar airi pa pakausi. Tāpēc lielu daļu no iemesla, kāpēc visas solītās “MMO pasaules, kurās visu varēs iznīcināt un būs pilnīga brīvība” iznākšanas dienā ir nederīgas, varētu uzvelt uz šo projektu vadītāju pleciem. Kā sapņotāji, kuriem neizdevās piepildīt savu mērķi.



Tomēr patiesība ir ciniskāka un nepatīkamāka. Ļoti lielu daļu no spēles finansēšanas uzņēmums iegūst no tā sauktā “presale”. To varētu tulkot kā “Es tev iedodu naudu, pret solījumu, ka dabūšu šo spēli.” Un tas nenotiek tikai Kickstarter, bet arī lielajos uzņēmumos. Līdz ar to, lai uztaisītu spēli, tā ir jau jāpārdod. Tātad klientam jāsaka, ka tā būs burvīga. Ja klienti uz to neuzķeras vai tādu vienkārši nevēlas, tad budžeta nav. Tātad? Kā var nesolīt?



Lielbritānija plāno rīkoties. Plāns ir garš un sarežģīts, kā visi likumprojekti, bet pamata doma ir vienkārša.

Ja klientam produkts neapmierina un nav tas, kas ticis solīts, kad tas ir pirkts (neatkarīgi no iemesliem, budžeta trūkums vai tehniskās iespējas), tad viņam ir tiesības 30 dienu laikā saņemt atpakaļ iztērēto naudu. Spēles izgatavotājam ir dota viena iespēja 30 dienu laikā visu salabot. Ja tas netiek izdarīts, viss, nauda jādod atpakaļ.

Neizdosies arī ar maziņiem burtiem pierakstīt “par šo produktu naudu atpakaļ nevar saņemt”, jo izdotais likums ir augstāks par uzņēmuma kaprīzēm. Tā tas ir bijis vienmēr un klaji negodīgus vai mazās drukas noteikumus pat pēc līguma noslēgšanas tiesa var atzīt par spēkā neesošiem.

Protams, šis ir tikai Lielbritānijas noteikums, bet tas ir liels solis uz priekšu, jo tas nozīmē, ka mazāk aktīvie un vairāk slinkākie likumdevēji no citām valstīm varēs to izmantot kā špikeri. Jāskatās, kā tagad spēļu ražotāji rīkosies. Ja šos noteikumus pārņemtu arī citas valstis, tad nākošais E3 būtu pavisam noteikti garlaicīgāks, bet objektīvāks.