100% droša nav
Pat izšaujot galvā, turpina dzīvot ar pus galvaskausu

Da beidz, nav bezizejas situaaciju...
Saac jaunu dziivi....
Te ir tik daudz kas, deelj kaa ir veerts dziivot - izbaudi to....

Nekas nav tik traki, ka nevareetu buut veel trakaak, beztam, tie, kuri izdara pashnaaviibu ir elliigi gjeevi cilveeki.

paliec bez naudas - saac visu no 0...
esi sastraadaajis ziepes - risini vai izvairies, aarzemes, utt...
sastriidies ar kaadu - tici, viss paaries, vai arii taa ir bijis lemts....

tici!

uz izdoshanos, un, atmet sho stubo domu!
liktenis jau ir uzrakstiits, Tev atliek tikai teelot aktieri un iejusties savaa lomaa...

Ja Tu tā izdarīsi, pret Tevi nekad nebūs cieņas, varbūt Tev to nevajag, bet domāju, ka Tu varētu teikt tā tikai, ja būtu jau 80 gadus vecs, padomā par cilvēkiem, kam nav paveicies vel vairāk, par tiem kuri ir izlīduši no lielām sūdu bedrēm un pēctam nav ne mirkli nožēlojuši neizdarīto pašņāvību, Tev vajag atrast cilvēku, kas Tevi mīlēs un nepametīs pat grūtākajā brīdi, kāpēc iznikot savu dzīvību, ja Tu to vari dāvinat kādam citam, pamēģini aiziet pie psihologa

da nafig psihologu - vinjsh prasa lieku naudu....
aizbrauc pie dabas kaut kur, veel ir vasara...

nu ja nauda ir svarīgāka par dzīvību tad protams un ir arī tālruņi uz kuriem piezvanīt grūtā brīdī.
P.S droš veida nav, ir dzirdēti pat vis neticamākie veidi, kā cilvēks paliek vnk par kropli, kurš pats ar saviem spēkiem vairs nevar izdarīt pašņāvību

un veel.... lai iet dirst tie, kuri saka, ka shaadaas situaacijaas alkohols nepaliidz....
un kaa veel aizskalo prom visu slikto, cilveeks kljuust briivaaks..... un shaadaa situaacijaa tas naak par labu....

normaals cilveeks tik vai taa nenodzersies.... un aatri tiks "uz kaajaam"...
a paareejiem .. tik vai taa tas priekshaa...

Vēlies visu atlikušo noteikto mūžu (vēl gadiņus 50mit) bez rociņām un kājiņām lidināties sava pagalma apkārtnē un vērot, kā kaimiņi dienu no dienas liekas gulēt un rītos ceļas?

Okei, tikai vispirms izdari šādas lietas:
* Noliec vismaz tūkstoti uz galda, lai vecākiem nav jāmaksā par tavām bērēm, mielastu ar karbonādēm, pieminekli, zārku. Kas par to visu maksās, kā tu domā?
* Drēbes, kas ir mugurā, novelc un lai pēc tam citiem nav jāsmērē veļasmašīna, to visu mazgājot
* Rēķinus apmaksā, ja dzīvo atsevišķi
* Pasi noliec redzamā vietā, lai pēc tam tuviniekiem nav jāmeklē, ja PMLP vai policija to pieprasa iznīcināšanai.
* Nodokļus nomaksā. VISUS, arī "nodokli par nomaksātajiem nodokļiem", ko eventuāli varētu ieviest. Nekustamā īpašuma nodokli - obligāti!
* Līzingus atmaksā
* Izņem visu naudu no kontiem un slēdz tos, lai tuviniekiem nav čakars un lai bankā nepaliek apgrozāma liekā nauda.

Pēc tam apsēdies pliks, ar pasi, kvītīm un naudas čupiņu blakus un paprasi sev - tu gribi lidināties apkārt un besīties vēl 50 gadus par savu mirkļa lēmumu vai arī dzīvot un skatīties, ko dzīve tev paredzējusi? :)

Mēs varam atļauties daudzas kļūdas. Bet ne šo: sagraut sevi.
/P.Koelju/

vienatnee.....briidi kad tevi neviens tocna nemeklees un daudz daudz miega zaales....nav saapju un praktiski neatgriezenisks process, vieniigi ja nu tevi kads laikus atrod un izsauc aatros

Esi pakaļā, nelien no tās, lien caur kunģi, lai tam, kam esi pakaļā, ir sliktāk :D

Lieta taada, ka studeeju ljoti neperspektiivaa studiju programmaa, nemaaku neko dariit(vieniigi nomizot kartupeljus, iztiiriit maaju), vnk nespeeju dziivot vecaakiem uz kakla un nespeeju arii ko mainiit ti. atrast darbu.
Alkohols un tadaas lietas neliidzees, jo taas maksaa naudu un es censhos peec iepeejas mazaak teereet, jo pats neko nepelnu. Es riebjos sev, bet diemzheel nespeeju neko mainiit.

P.S. Paldies Knight/usver, Jums ir labs domu gaajiens, liek aizdomaaties pat shaadaa situaacijaa

Kaut kāds murgs kas notiek ar cilvēkiem tagad :(:(:( Jācīnās jau ir, bet ja esi nolēmis visu tad, es vismaz domāju, ka paņemtu līdzi kādu vainīgo ko rāda pa TV un sunī internetā. Tās ir manas domas. Bet turies :)

Aiziet no dzīves ir stulbākā un, galvenais, nelabojama kļūda, ko cilvēks var izdarīt.
Risinājumu var atrast vienmēr, tikai nevajag pašam sev iestāstīt, ka neko nevari un nekam nederi, jo tā tas nav.
Parunā ar patiesiem draugiem, ar vecākiem - lai kādas arī jums būtu attiecības, ja izdarīsi to, ko te apsver - tas viņiem padarīs dzīvi tukšu un sāpīgu visu atlikušo mūžu.
Pie tam - tā nav izeja arī tev - kā jau usver rakstīja - šādos gadījumos dvēsele bezcerīgi klīst tepat zemes virsū, līdz beigsies laiks, kurš bija tev paredzēts.

Laikam Tev pirmoreiz dziive ir sagriezusies veekshpeedus :/ Tie, kam taa jau ir gadiijies, zina, ka peec melnaas liinijas seko baltaa, tad atkal melnaa, baltaa utt.... vienkaarshi taada taa dziive ir, un njem, nodziivo vinju, nevis uzspied uz Cancel. Viss ir Tavaas rokaas, nedari muljkjiibas!

Dēl Wv motora aiziesi no dziives ? :D vai ari dirsi par to ka noklaajaas motors autinjam ? :D

es tā īsti neticu aizkapa dzīvei, tam ka gars var dzīvot bez ķermeņa utt, bet ja nu tomēr? tad pašnāvība neko nelīdzēs. tā ka - neriskē.
ko darīt? pēc tava situācijas apraksta šķiet, ka ir tikai 1 risinājums - tikt pie naudas. un te es negribu uzsvērt ka tikai legālā ceļā. sākotnēji jā, bet ja visi striķi plīst tad zāģējam sliedes, speram akumulatorus. nāk jaunais gads kad uguņošanas laikā nelegālā ceļā var tikt pie vairāku tūkstošu vērtām lietām.

īsāk sakot - problēma ir jārisina un sāksim ar to ka paliec starp mums.

"vnk nespeeju dziivot vecaakiem uz kakla un nespeeju arii ko mainiit ti. atrast darbu."

kā tu domā kurā situācijā vecākiem būtu vieglāk? ko tu domātu ja tu būtu vecāku vietā? jau cik gadus vecāki ir tev veltījuši laiku, līdzekļus un visādi citādi palīdzējuši ar cerību, ka pieņemsi to par labu un nodzīvosi ar to savu mūžu kā labs cilvēks? paskaties uz to kas tev ir.
beidz sapņot par to kas tev varētu būt.
padomā par tiem kam nav nekā.
sāc vairāk iepazīt pasauli, palasi grāmatas, atrodi hobiju, beidz kompleksot, savāc cilvēkus un aizbrauc atpūties pie dabas. uzņemies atbildību par sevi un citiem. un galvenais - negaidi, rīkojies. bez izglītības un darba nevar, bet tas nav dzīvē galvenais. par darbu - ja pietiekami cītīgi meklēsi, atradīsi.

Ak dievs, cik cilvēki ir egoistiski, kā tik lai pašam būtu labāk, ērtāk, nesāpīgāk... Padomā tak par citiem kādreiz! Moš izdari kaut ko tādu pirms nāves, lai tu cilvēkiem ar labu vārdu paliktu atmiņā, piemēram nograuz Andrim Šķēlem kāju, vai Šleseram pa seju sadod. Un pēc tam pārgriez sev rīkli un apšļāc viņus ar asinīm!

DKIS rakstīja:

Dēl Wv motora aiziesi no dziives ? :D vai ari dirsi par to ka noklaajaas motors autinjam ? :D

Nu ko juus varat par to VW motoru, tas ir sencha darba auto, lasiit iemaacies pirms runaa, pilniigi palieku agresiivs, es vnk veeleejos paliidzeet teevam, bet atkal nekaa.

P.S. Dkis lieto necenzeetsu vaardus, admini, luudzu, dzeesiet vinja rakstiito vai arii uzlieciet banu, lai protas.

klausies tu aazi vai nu fiksi nošaujies vai sāc domāt ar galvu
zb tie raudātāji

marss, iesaki bodi vai kaiminju ļošu pie kura nopirkt to pistoli un pie reizes apmaaci mani, kaa ar to jaashauj.

chill tas bija ar sarkasmu ;) ja tev vecāki braukā ar touareg un ir darbs vinjiem tad tev točna viss vēl ir priekšā , manējie sencīši piemēram aprobežojas ar diviem 10 gadus veciem saab auto , un es galu negrasos sev vel darīt kaut esmu zemāka līmēņa ;)
lasi PM, rakstiju ja vajag darbu vai naudu uzraksti, satiksimies parunāsim par to ;)

Mani vecaaki vareetu buut miljonaari, tas neko nemaina un vinji nebrauc ar privaatu Touareg, bet firmas, kura arii vinjiem nepieder, nu Juus neesat redzeejushi bankas priekshnieku dotos vaagjus Swedbank dod pilniigi jaunu Mazda 6 filiales vadiitaajam, kam alga tik 600Ls, ne jau 1K.

piedzeries līdz nemaņai.

nu bljin, es tavaa vecumaa gadu nespeeju beigt priecaaties par savu gadiem kraato velosipeedu, mullja tu taads! viltvaardis, chakaree tikai te praatu

25 Runa jau nav par lietaam, mantaam, es pats braucu ar velosipeedu, kursh maksaaja 60Ls un ir 5 vai 6gadus vecs, bet kalpo labi.

Lieta ir taada, ka es nespeeju kljuut patstaaviigs un pats saakt dziivot, pelniit bez citu paliidziibas, visi par mani ir gudraaki/aatraaki/atjautiigaaki/droshaaki utt.

Kaads viltvaardis, Tu laikam esi skaugjis, kas domaa, ka esmu kaut kaads naudas maiss, pilniigas mulkjiibas esmu peedejais luuzeris, kroplis un idiots, Tev kauns taa runaat.
Pirms apvaino cilveeku, izveertee situaaciju un atrodi faktus.

kaa tas ir - nespeej sakt patstaavigu dziivi??

ko tagad dari? un cik tad gadu tev? (ja nav nosleepums)
nevar buut ka ir tik bezceriigi

Studeeju galiigi neperspektiivaa studiju programmaa(izveeleejos to, jo stabili tiku budzetaa), esmu 20 gadu vecs un pats trakaakais, ka nekad muuzhaa neesmu straadaajis. Un veel arii esmu no jums nokluseejis vienu lietu, negribu teikt, bet man ir smaga iedzimta, neaarsteejama slimiiba.

bļāviens, es tev iedevu skype neku lai par to parunātos un iespējams tev iedotu darbu, bet tu neliecies ne zinis. ar šādu nostāju tiešām nekur tālu netikt...

Ja armijā neņem, piesakies brīvprātīgajos un dodies uz Āfriku, varbūt pēc kāda brīža arī prātā pieņemsies, ja nē - arī vismaz kāds labums.

es tev atbildeeshu, pirms tu izmanto kaadu no nonaaveeshanaas ieteikumiem.
man ir 2 meitas, un kuru katru briidi buus veel puika klaat, esmu oficiaali bezdarbnieks, bet nerakstu taadus stulbus tekstus, kaa Tu. Padomaa, cik izmaksaa skolas lietas meitaam (2. un 5. klase), gjimenes pieaugums, un tad gaudo, ka tev mopeedam kaads ljaunais ir aizdedzi izreguleejis!

nekad nav tik sūdīgi ka nevarētu būt vēl sūdīgāk

Garais61: nedzer tak tos Garos alus, veel suudiigaak parasti ir, ja atrodas jauna butele :)
da lab, joks, peace...

Redzu šeit ideju jaunam TV raidījumam. Nosaukums varētu būt "Psihiatru šovs".

uztaisi jaunu teemu, es Tevi tur arii apaarsteeshu! te kautkaa offtopic aiziet jau

Apsien virvi ap kaklu, otru galu piesien kādai patsmitstāvus lielai celtnei pie jumta, paņem rokās kādus pārdesmit kilogramus smagumu, un lec lejā, iespējams noraus galvu, un sāpēc nebūs lielas, un būsi aizgājis ātri un droši.
Novēlu tev veiksmīgi nokārtot tavu problēmu :)

da nee, nav jeega dariit galu...
tas tak po*** ka tev tik 20 un ka maacies un dziivo veel uz kakla vecaakiem... taa ir lielai daljai jauniešu, kad izmaaciisies un dabuusi darbu, tad arii paliidzesi vecaakiem finansiaali un savaadak..... 4 dalja no dziives un tu jau met plinti kruumos, nu nez...bik par agru.....un taa slimiba noteikti ka ir aarsteejama (piedod ja kljuuudos, nezinu kas taa par slimiibu)
karoč atceries vienu - ir cilveeki kuriem ir veel suudiigak!!! Nekjer krenķi un dziivo talak!!

Tev ir jumts virs galvas, vecāki, kas tevi atbalsta, kā arī nav studiju kredīta slogs uz pleciem.
Painteresējies vai kādam draugam/vecāku paziņam nav lauki, kur tieši šobrīd vajadzētu palīdzību. Ja ir - aizbrauc un pastrādā kādu nedēļu fizisku darbu, paēd īstu pārtiku un atpūties no pilsētas un interneta. Ij pašam galva skaidrāka paliks, ij kādam būsi palīdzējis un kreņķi mazāki būs.

sviests

Ew chali.. ja tu nopietni tad beidz kautko taadu vispar runat.
Lai nu kas bet studijas ir pilnigi poh -vari iet uz vinjam pec vidusskolas ja galigi nav kur laiku likt un nezini ko darit talak dziivee.

Kur dzivo starpcitu?
Ja vajag darbu , un Eng ir perfekta limeni seviski sarunvaloda + par netu nedomaa kaa ''kartejais latviesu daunis kursh ir parskatijies tv un domaa ka iedodot kaadam savu bankas konta numuru tulit visu $ nozags vai ari pasakot savu adresi atnaks tulit kaads tevi chikibriki prieksha panjemt'' padod zinu - ja izskatisies ok darbu tev varu dot ko var apvienot arii ar studijam- bet protams es galigi neesu ieinterests ar kaadu kursh domaa ja vienaa posma ir problemas tad jadara gals kautko vispar darit - bet nu ceru tik tiesham ka taa ir tikai debila mirkla iedoma!

Anyway dod zinu ja esi ieintresets.


Aaa jaa un es arii neesu savaa muzhaa nekad vel stradajis- prieksh kaada cita ;)

Nav neārstējamu slimību! Pašam bija bet pārgāja! Tāka sāc ar pozitīvu domāšanu! Noklausies šo!
http://www.youtube.com/watch?v=QX8sW8xZ0rk

Kad sāpes ir tevi piespiedušas pie zemes, tad atliek tikai viens ceļš - uz augšu.
Kad viss ir zaudēts paliek nākotne...


ja tev klājas grūti... atrodi cilvēku, kam klājas vēl grūtāk un mēģini viņam palīdzēt.
Dzīve iegūs jēgu, dvēseles tukšums aizpildīsies!


Vienīgais, kā dēļ ir jāraud, tas ir tuva cilvēka zaudējums, pārējais viss ir pārejošs...

Visa pasaule pieder tam, kas prot gaidīt.(Napoleons)

Traki laiki pienākuši, bet šo problēmu laikam uz krīzi novelt nevar, tagad daudziem ir daudz grutak nekā tev, padomā cik tagad paliks bez pajumtes, ka nespēs samaksāt īri, naudas nav kadiem 30% latvijas iedzivotaju, to ko saka pa ziņām ka tur 18% bezdarbs ari ir mulkibas, jo cik ir tādi kas nav aizgājuši uz bezdarbniekiem? tuukstošiem! meklē darbu, sāc pelnīt, vēl ir vasaras periods, var atrast uz paligdarbiem kadu darbu, roc bedres, gravjus, izklausas šausmīgi, bet tā tā nauda sāk pelnīties, iemācies strādāt! man ir tikai 19gadu, pagaidām strādāju jo vecāki nevar atļauties mani skolā tālāk finansēt! viegli nav, dzivoju ar draudzeni! bet kautkā naudu pelnu un izdzīvoju! galvenais ir kautko darīt! nenoslīdēt pavisam zemē!

Pamēģini aptīt ap galvu ļoti izturīgu, bet šauru stiepli un nolec no kādas augstas vietas (vanšu tilts būtu baigi interesanti vispār - moš tu kļūtu slavens kā "Pašnāvnieks bez galvas", varbūt kāds saņemtos un uzrakstītu fikcionālu biogrāfiju, tādēļ, ka izskatās, ka tava dzīve nav necik vērtīga. Bet man nez kādēļ liekas, ka tu tāpat nespētu to izdarīt.)

Bet tā kā cilvēki, kuri izdara pašnāvību beigās pelna tikai nicinājumu (ar izņēmumiem, ja tu esi rokzvaigzne or whatnot), tad ieteiktu to nedarīt. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvē ir tik daudz interesantu lietu, ko darīt un tik dafiga jauna, ko var uzzināt. Mans viedoklis.

P.S. neaizmirsti piesiet stiepli pie kāda atbalsta punkta, piemēram vants.

Recy rakstīja:

Garais61: nedzer tak tos Garos alus, veel suudiigaak parasti ir, ja atrodas jauna butele :)
da lab, joks, peace...

(es jau 5 gadus nedzeru nemaz ,pat uz jauno gadu šampi ne .* nevajag pēc sevis spriest*

priecājies par katru nodzīvoto dienu . citi tūkstošus atdot lai varētu kaut vēl kādu dienu nodzīvot  .

nav darba? strādā par sētnieku vai apkopēju.. tos joprojām meklē.. un tur nav ko nemācēt... bet noteikti esi par lepnu ko t;adu darīt

tev tikai 20.. būtu priecājies.. tev ir kur dzīvot.. vecākiem tu esi svarīgs..

slimība? kāda? ja spēj rakstīt, redzēt.. rokas, kājas klausa, kur problēma?

nevajag jau sēdēt un cerēt ka kāds ko pienesīs..

Ziniet, kāpēc pašnāvnieki nenonāk debesīs? Nē, ne jau tāpēc, ka atņēmuši sev dzīvību. Viņus soda par svešām dzīvībām. Viņu tuvo dzīvībām. Par nodarītām sāpēm saviem tuvajiem.

Cik pagājušas dienas no tās liktenīgās dienas, es vairs neatceros. Laiks priekš manis vairs neeksistē. Tā te nav.

Es skaitīju iemeslus kāpēc to izdarīju. Toreiz man likās, ka tā ir vienīgā iespēja. Bet tagad es saprotu, ka es nemaz nevēlējos atrast citu ceļu. Es negribēju un izdarīju tā kā man bija vieglāk. Tagad kaut ko mainīt vairs nav iespējams. Ar vienu vieglu kustību es zaudēju ne tikai savu laimi, bet arī atņēmu to tiem, kuru mīlestību nespēju novērtēt laikus. Un tagad man nav attaisnojuma...

Pēdējais, ko es dzirdēju tas bija kliedziens. Kā? To nu es nezinu. Vēl bija lidojuma sajūta. Tāda viegla, viegla. Bet tomēr tik īsa, ko to praktiski nav iespējams izjust. Vairāk arī nekā.

Attopos. Mēģināju piecelties. Mežonīgas sāpes visā ķermenī. Paskatījos apkārt. Nespēju saprast, kur īsti atrodos. Pagāju dažus soļus uz priekšu. Tas ir parks, bet kā es te nokļuvu?
Nespēju neko saprast. It kā visa diena būtu izkritusi no atmiņas. Nesaprotu pilnīgi neko. Ejot pa aleju saprotu, ka apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Pēkšņi aiz muguras dzirdēju troksni. Pagriezusies, ieraudzīju uz soliņa mazu puisīti. Dīvaini. Varu saderēt, ka pirms tam tur nebija neviena. Vairākas minūtes nostāvēju, lai paskatītos, kur tad ir bērna vecāki. Nevar taču mazs bērns būt parkā viens pats tik vēlā laikā. Taču neviens nenāca.
Tad es uzmanīgi piegāju pie viņa un apsēdos blakus.
-Sveiks, mazais. Tu esi pazaudējis vecākus?-klusi jautāju.
-Nē..-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz mani.
-Kur tad ir tavi vecāki? Kāpēc tu te esi viens?
-Es gaidīju tevi..-viņš sacīja un paskatījās uz mani ar savām brūnajām ačelēm.
Atbilde mani nedaudz pārsteidza, taču nepievērsu tam tik lielu uzmanību. Bērni daudz ko var pateikt.
-Bet kā tevi sauc?
-Nezinu.
-Bet mamma taču tevi kaut kā sauc?-nedaudz apmulsusi jautāju.
-Nekā nesauc. Man nav mammas.
Iestājās pauze. Es nezināju ko man darīt tālāk. Atstāt bērnu tik vēlā naktī parkā es nevarēju.
-Es tev gribu kaut ko parādīt!-Puisītis pēkšņi sacīja un piecēlās no soliņa.
Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs gājām pa parku. Pēc neilga laika mēs atradāmies pie manas mājas.
-Tu šeit dzīvo?-jautāju puisītim.
-Bet kur?-galvā nāca visādas domas,-kur man tevi aizvest?
-Vairs nekur,-viņš vēsi atbildēja.
Gribēju jautāt vēl kaut ko, taču tajā brīdī atskanēja kliedziens. Pastījos uz to pusi, no kurienes tas nāca. Kliedza meitene. Viņa stāvēja jauniešu bariņā. Viņas sejā bija redzamas šausmas. Viņa parādīja ar pirkstu uz augšu, mēģināja kaut ko pateikt. Sekojot viņas žestam es sastingu. Astotā stāva logā stāvēja meitene. Pēc neilga brīža viņa paspēra soli uz priekšu. Mana sirds pārakmeņojās. Tajā pašā brīdī sāka valdīt haoss: daži kliedza, lai izsaucot ātro palīdzību, citi metās sniegt pirmo palīdzību. Taču es nespēju atraut skatienu no loga.
Tajā mirklī man škita, ka es nedzirdu neko, izņemot savas sirds mežonīgos sitienus. Un arī neredzēju neko citu kā gaismu no tā paša 8 stāva. Mana dzīvokļa, manas istabas.
Katra minūte, katra sekunde bija neizsakām murgs, kuras no atmiņām izdzēst nav iespējams. Mans asiņainais ķermenis tēva rokās, māte un māsa asarās un ātrās palīdzības mašīna.
Skrienu pa ielu projām no savas mājas. Pa vaigiem tek asaras. Mežonīgais vējš nežēlīgi sit pa seju. Smoku nost, mēģinu noslaucīt savas asaras. Pēkšņi blakus ieraugu to pašu puisīti.
-Kas notiek?
-Vai tad tu nesaproti?-naivi saka puisītis. Pamāju ar galvu, ka nesaprotu, bet varbūt nemaz negribu saprast.
-Tu nomiri..
-KO?!-paliek vēl grūtāk elpot. –Tā nav taisnība! Tu melo! Tas nav iespējams! Dzirdi? Nav iespējams!
-Bet vai tad tu tā negribēji? Vai tad tieši tāpēc tu nestāvēji pie tā loga?
Galvā sajutu sāpes un acu priekšā redzu šo dienu. Skola, kliedzošā klases audzinātāja,smejošie klasesbiedru skatieni, skandāls ar māti, asaras, kaprīzes.
-Kāpēc?
-Kāpēc tu esi šeit? Ko tad tu gaidīji?-zēns sāka smieties.
-Nezinu..-es apsēdos tur pat zālē,-es domāju, ka vairāk nebūs sāpju. Gribēju izbeigt šo murgu.
-Taču tu kļūdījies.
-Bet par ko? Vai tad es maz cietu? Par ko man tas viss?
-Par ko?-viņš bija izbrīnīts, -Labi. Es tev parādīšu.
Klusējot devāmies pa kaut kādu ielu. Drīz mums priekšā parādās pelēka ēka. Tā ir slimnīca.
-Kāpēc mēs esam šeit?
-Tā vajag. Ejam.
Ieejam iekšā un dodamies uz otro stāvu. Pie ieejas karājas plāksnīte: „Reanimācija.” Tālāk ļoti apgaismots koridors. Baltas durvis ar palātu numuriem. Pie vienām no tām sēž mans tēvs ar rokām pieturot galvu. Viņš raud. Nekad nebiju redzējusi tēvu raudam. Man bija sāpīgi viņu tādu redzot. Bet tagad? Tagad viņa asaru cēlonis biju es. Nākamajā mirklī no palātas iznāca cilvēks baltā halātā. Tēvs piecēlās un kaut ko klusi viņa pajautāja. Atbildē ārsts papurināja galvu.
-Mēs neesam spējīgi kaut ko iesākt. Viņas smadzenes jau ir atslēgušās. Jums atliek izvēlēties atslēgt sistēmu vai nē.
Tēvs apsēdās uz krēslu. Viņa seja palika vēl bālāka.
-Dievs! Par ko?-koridorā atskanēja kliedziens.
-Ejam,-klusi sacīja ārsts,-jums ir jānomierinās.
Viņš kaut kur to aizveda. Pa maniem vaigiem atkal tecēja asaras. Bija mežonīgi sāpīgi. Kaut kur dziļi manī. Gribēju iet viņiem līdzi, taču mazulis mani apstādināja.
-Mums uz šejieni.
Viņš ieveda mani palātā. Gultā gulēju es. Blakus sēdēja mamma un māsa.
Nosēdēju ar viņām līdz rītam. 10:15 viss bija beidzies. Mana sirds apstājās. Uz viesiem laikiem.

Bēres bija jaunā kapsētā. Manam ķermenim skrēja pāri šermuļi. Paskatījos apkārt-ne viena krūmiņa, koka. Viss apkārt bija miris. Pārlaidu acis pāri pūlim. Tur ieraudzīju Rihardu.
-Ko viņš te dara?-jautāju mazajam.
-Viņš atnāca atvadīties no tevis,-viņš atbildēja.
-Bet kāpēc? Kāpēc viņš ir šeit?
-Tāpēc, ka tu biji viņam dārga.
-Ko? Nē! Tu kļūdies.
-Kāpēc?-mazulis jautāja.
-Tāpēc, ka viņš mani ienīda! Tāpēc, ka es viņam nepatiku.
-Tā nav. Cilvēks ne vienmēr ir spējīgs saprast otru cilvēku. Šoreiz kļūdījies tu. Tu baidījies ar viņu parunāt. Bet kāpēc tu domā, ka viņš nebaidījās? Tu izlikies, ka viņu nepamani. Kā tad viņš varēja zināt, ka tev patīk? Viņam bija bail, ka tu smiesies par viņa jūtām.
-tas nav godīgi! Es nezināju!-es atslīgu pret auksto zemi. Nenovērsu savu skatienu no puiša. Viņš tā pat kā pārējie bija atnācis atvadīties no manīm. Visiem šiem cilvēkiem es kaut ko nozīmēju. Visiem viņiem bija slikti. No puiša sejas nolasīju skumjas, lielās sāpes.
-Rihard,kāpēc tā?-klusi čukstēju. Kaut gan pat ja kliegtu-neviens mani nedzirdētu.
Vienu brīdi puisis pagriezās uz manu pusi. Man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani, man acīs. Viņa smukajās acīs bija redzamas asaras.
Nespēju šeit vairs atrasties. Man sāpēja. Skrēju projām. Koku lapas traucēja. Parasti ap šo laiku tās vēl ir koku zaros, taču šoruden tās jau bija paspējušas nokrist.

Pagājis jau ne viens mēnesis, varbūt pat vairāki gadi.
Bieži esmu mājās. Pie mammas. Sēžu istabas stūrī un skatos kā viņa klusi raud, lai nedzirdētu mana māsa. Viņa ir ļoti novecojusi. Acis kļuvušas ļoti skumjas un nogurušas. No asarām un bēdām.
Bet viņa tomēr turas. Māsas dēļ.
Bet tēta vairāk nav. Viņš netika tam pāri. Viņš sāka daudz dzert. Bieži pārmeta mammai manu nāvi. Abi bieži strīdējās. Pēc tam tēvs piedzērās un brauca, kur acis rāda. Vienreiz viņš neatgriezās. Bija liela migla un viņš netika galā ar mašīnu.
Eju pa pilsētu. Apkārt neviena nav. Dažreiz uzpeld bildītes no manas dzīves. Esmu noilgojusies pēc mātes smaida. Ik pa laikam redzu kā māsa audzina savus bērnus. Es atdotu visu, lai būtu kopā ar viņiem. Domāju kā būtu bijis, ja nepieļautu to kļūdu. Taču neviens nespēj to labot.

Īsti vīri mīž no alus, nevis no dzīves problēmām... ;)
P.S. noskaties filmu The Secret.

Vecīt... Es te īsti nedalasīju to, ko visi pārējie rakstījuši, bet vēlos Tev teikt: Gadus 7 atpakaļ mans Tēvs nokļuva psihenē, māte sāka salaist ar vietējiem dzērājiem, tuvākie kaimiņi bija veci vecīši 2km attālumā, skolā nespēju normāli koncentrēties un pa ķēdīti kļuvu par izsmiekla objektu. Apģērbties normāli nevarēju, ēst bija jādomā pašam + jāvāķī bračka un māšele. Uz skolu, starp citu, devos kājām, katru rītu un vakaru 10 km- kopā ar bračku, kurš daļu ceļa bija jāvelk ar varu līdz. Un zini- likās, ka nākotnes nav, taču nepadevos un tagad- ģimene atgriezusies normālās sliedēs (kaut šķirti), ir labs darbs ar pietiekamu algu, dzīvoklis, autiņš, mīļotā meitene. Nebūtu ticējis, ja man torez teiktu, ka viss būs šādi, bet... tāpēc nepadodies, ikkatram no mums ir savas iespējas dzīvē, vajag tikai rakt. Es pametu studijas, jo dārgi maksā. Sāku strādāt. Dari to pašu. Ne visur vajag izglītību. radīsies nauda, sāksi lēni lēni attīstīties.Un tad varēsi pasmieties par šo brīdi!

Aizej pie psihaloga, nevis krati savu sirdi internetā, kur izlasa simtiem. Tu gribi būt uzmanības centrā un tas jau liecina par to kā esi audzināts. Varu derēt, ka tavi vecāki ir karjeristi...

Tu saki, ka tev 20 gadi- es 18/19 gadu vecumā aizgāju no mājām un esmu izsities diezgan tālu uz priekšu piekam ar savu vidējo (nepabeigta augstākā)+ biju izmests no vienas skolas par kavētām stundām un smēķēšanu (godīgi sakot, priecājos, ka izmeta, jo tad es nebūtu tas kas esmu pašlaik), bet jau vidusskolas laikā piestrādāju, lai nopelnītu naudu... Un no augstskolas aizgāju, lai nesēdētu uz vecāku kakla ...

Tu saki, ka tev nav darba- nu un ? - kam tagad ir? ja uz vienu darba vietu pretendē (pēc statistikas) vidēji 60 strādāt gribētāji (par to gribēšanu šaubos:D )... Man abiem vidējiem brāļiem nav darba- viens pie datora zem grādiem visu  laiku sēž un otrs - precējies, kopj zemīti, lai ziemā būtu ko ēst ...

Tiešām, aizej pie psihaloga- tie ir forši cilvēciņi, ar kuriem var papļāpāt pēc sirds patikas, savulaik skolā audzinātāja bija psihalogs- smuka/gudra dāmīte, bieži gāju pie viņas ciemos papļāpāt par visādām štellēm :)

P.S. dauzies apkārt, izklaidējies kamēr vari, jo pēc tam tu to nevarēsi - darbs+draudzene, kas tevi vaktēs,lai nemaukojies/nedzeresties apkārt ...

Kaut vienu reizi mūžā kārtīgu pērienu esi dabūjis? Spriežot pēc bezjēdzīgās muldēšanas, laikam nē. A žēl...
Vecākus mēs nevaram izvēlēties, bet tavējos var tikai apbrīnot - šitādu morālu kropli izaudzināt!

#52 aoma, pirms, ko saki, pamato, Tu nezini, kas es esmu un kaads es esmu.

Liels Jums paldies, es jau zinu, ka kauns man ko teikt/vaideet, jo citiem ir simt reizhu sliktaak, bet esmu garaa ljoti vaajsh un man vienkaarshi nepatiik dziiot, gribeetu nebuutpuedzimis, bet pareizi ir, jaanodziivo shii dziive, lai kaada taa arii nebuutu.

P.S. Paldies, un lai veicas JUMS visiem.

P.P.S. Topiku luudzi sleedziet.

Touareg, neķer kreņķi.
Esi pozitīvs un līdz ar to arī pozitīvi notikumi "apkārt" būs. Zinaams ka nevienam nepatiik chiiksteetaaji. Izmainot savu attieksmi, mainiisies arii apkaarteejo attieksme (nesaku ka taads esi, bet ko zi..).

Touareg rakstīja:

P.S. Paldies, un lai veicas JUMS visiem.

P.P.S. Topiku luudzi sleedziet.

Eu!! Tad kāds ir visa šitā rakstītā noslēgums??
Dzīvotājs būsi??

Tev rekur darbu piedāvāja vairāki cilvēki! Pastrādā pirmos mēnešus un tad jau redzēsi kā būs!
Kas tā tev par neperspektīvo profesiju??

Taa nav pat profesija kauns teikt(kaut kas liidziigs filosofijai), bet jaa dziivoshu, kad pabeigshu augstskolu buus nedaudz labaak, jaa paldies shiem cilveekiem, kas uzmundrinaaja un, kuri pat piedaavaaja darbu.

Sapratu, ka vecaakiem tas buutu paaraak liels paardziivojums/kauns un nevienam no taa labaak nekljuutu, ja nu vieniigi man gljeevulim.

Veelreiz paldies JUMS.